Nezinu, cik ilgi vēl varēšu paciest viņas izdarības…
Es vienmēr esmu izjutis pret savu māti ne tikai pateicību, bet arī dziļu cieņu. Es centos ar viņu nestrīdēties pat tajos gadījumos, kad man šķita, ka viņai absolūti nav taisnība.
Tomēr visam ir robeža. Tagad viņa dzīvo pie manis. Pārcēlu viņu uz savu dzīvesvietu pēc tam, kad viņai sākās veselības problēmas, jo esmu kopā ar viņu viens un neviena cita nav, kas viņai palīdzētu.
Lasi arī: Esiet īpaši piesardzīgi šajās četrās grūtākajās dienās līdz marta beigām – dažus gaida pozitīvas pārmaiņas, bet citus…
Mani draugi man ieteica reģistrēt viņu pansionātā, bet es uzskatu, ka tas ir nepieņemami. Viņa man atdeva dzīvību un uzaudzināja, un tāpēc viņa nav pelnījusi, lai viņas pašas dēls viņu pamestu.
Viņa dzīvo pie manis nedaudz vairāk kā četrus mēnešus un šajā laikā pārvērta manu dzīvi par elli, jo mamma pret mani izturas tā, it kā es joprojām būtu negudrs mazulis, kuram nepieciešama aprūpe.
Es visu laiku lūdzu viņu pēc iespējas vairāk atpūsties, bet viņa manī nemaz neklausa un cenšas vadīt mājsaimniecību. Viņai nepatīk mana dzīve, viņa man pastāvīgi pārmet to, ka es joprojām neesmu precējies …
Es nesaprotu, kāpēc viņa nolēma, ka, ja viņa dzīvo manā dzīvoklī, tad viņa var iekāpt manā dzīvē. Vai viņa nevar saprast, ka…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
